Dāvāja Māriņa meitiņai mūžiņu
Kad bērnībā, bērnībāMan tika pāri nodarīts,Es pasteidzos, pasteidzosTad māti uzmeklēt tūlīt,Lai ieķertos, ieķertos,Ar rokām viņas priekšautā.Un māte man, māte manTad pasmējusies teica tā:
[Piedziedājums:]"Dāvāja, dāvāja, dāvāja MāriņaMeitiņai, meitiņai, meitiņai mūžiņu,Aizmirsa, aizmirsa, aizmirsa iedot vienMeitiņai, meitiņai, meitiņai laimīti".
Tā gāja laiks, gāja laiks,Un nu jau mātes līdzās nav.Vien pašai man, pašai manAr visu jātiek galā jau.Bet brīžos tais, brīžos tais,Kad sirds smeldz sāpju rūgtumāEs pati sev, pati sevTad pasmējusies saku tā:
[Piedziedājums]
Kā aizmirsies, aizmirsiesMan viss jau dienu rūpestos,Līdz piepeši, piepešiNopārsteiguma satrūkstos,Jo dzirdu es, dzirdu es,Kā pati savā nodabāČukstklusiņām, klusiņāmJau mana meita smaidot tā:
[Piedziedājums][x4]