Melnā Korsete
Ir vakars vēls,Un apraso kā glāze,Nāk mēness glaudīt,Naktī melno ādu,Bet čaklām rokām izmisums,Sāk sirdī stādītMelnus sāpju stādus.
Es smoku nakts melnajā korsetēUn dīvainākais, ka tu esi te.Es smoku nakts melnajā korestē,Un dīvainākais ka tu esi te.
Prāts iemeslus meklē,Kā sēņotāji sēnes,Bet dvēselei ir acis cieši sietas,Spīd sārts un pilnasīgs mēness,Tik nekautrīgs un nekust ne no vietas.
Es smoku nakts melnajā korsetē,Un dīvainākais, ka tu esi te.Es smoku nakts melnajā korsetē,Un dīvainākais, ka tu esi te.
Cik sabiezēts,Cik smacīgs,Samta gaiss.Un bēniņos cik dobji pulsē zvans,Cik teatrāls šis izmisums es teiktu,Cik uzspēlēts, ja nebūtu tas pants,Cik teatrāls, ja nebūtu tas pants.