Par podu
Pa pasauli mūsu, kur viss ir tik straujiMašīnas rūc un pagalmos ir kaujasLēni, lēni, Atis ceļu mēroUz pagasta centru ar kumeliņu bēro
Čīkstēja rati un vērojot skatuViņš pieglauda matus, un padomāja: "ĀāāVēl jātiek līdz tirgum, jāpaņem pirkumiJāpabaro zirgu, nu, kaut kâ tâ..."
Gaŗāmbraucēji taurē un saucApdzen pajūgu, riepas tik kauc, lai kaucGaŗāmbraucēji taurē un saucStūri rausta un uzacis rauc, lai rauc
Miests aiz miesta, viss iet kâ pa sviestuLīdz vajadzības spiests Atis liek zirgam stātStāv, kaut ko bakstās, redz māla poduDomā: "Kas tas tāds?", un pieiet tam klāt
Tai podā bij' lati, tas Atim sāk patiktViņš pieglauda matus, un padomāja: "VauTe atlikt var tirgu, laist vaļā zirguIr iespēju virkne", un priekā sāk kaukt
Gaŗāmbraucēji taurē un sauc"Ko viņš stāv, te stāvēt nav ļauts!", nav ļautsGaŗāmbraucēji taurē un sauc"Nē, tu paskaties, vai tas nav viens pauts?", jā nav
Bet tie, kam vēl uz lūpām piensVai mācīt var un spriestPar to vai katrs pagrieziensIr tas, kur iekšā griezt?
Bet tie, kam vēl uz lūpām piensVai mācīt var un spriestPar to vai katrs pagrieziensIr tas, kur iekšā griezt?
Hm... tâtad podā bij' lati, kas Atim tâ patīkBet pirms palaist zirguNo priekiem tiek žirgtsViņš apsēdās mirkli pasapņot kâ:
Viņš paņemtu podu, pa taisno uz bodiPie smalkākā skrodeŗa, kur jaunākās modesUn tie, kas man koda, nu atdos man goduJa izspruktu lode, es izbēgtu sodus
Bet redz, kas par jodu, kur dāldeŗi rodasParādās kodes un kāds mani nodosKaut ar zin' vienalga, jo nauda tak valdaUn man tak būs dāmas, tās burvīgās dāmasBet tām līdzi drāmas, un nav dzīves rāmasUn nav dzīves rāmas...?
Attapās Atis jau tikai pie ratiemBez poda un latiem, vēl brīdi viņš stāvPārdomās klusi, atskatījās druskuTad pārmeta krustu un atsāka braukt
Bet tie, kam vēl uz lūpām piensVai mācīt var un spriestPar to vai katrs pagrieziensIr tas, kur iekšā griezt?
Čīkstēja rati uz lielceļa platāUn zirgs galvu kratot padomāja: "ĀāāJau tuvojas nakts, vēl jāaizved AtisJo kur viņš viens pats, nu kaut kâ tâ..."